Viss sākās tālajā 2015. gadā, kad aizbraucu uz Japānu divu nedēļu ekskursijā ar Impro ceļojumiem. Japāna ļoti iepatikās – gribējās braukt atkal un atkal. Tolaik biju students un centos iesūtīt rakstus nozīmīgām nozares konferencēm, kas notika Japānā. Tā nu 2016. gadā tiku uz CoLing konferenci Osakā, 2017. gadā uz MT Summit Nagojā. 2018. gadā vairs students oficiāli nebiju, bet no darba sanāca apmeklēt LREC konferenci Mijadzaki. Plāns šim gadam bija pabeigt skolu un kādu ilgāku brīdi padarboties Japānā.

Kā es nonācu līdz Tokijai

Tātad, iepriekš biju Japānā apmeklējis vairākas konferences. Tajās centos sadraudzēties ar vietējiem profesoriem, institūtu vadītājiem, utt., ievākt no viņiem vizītkartes un pabiedēt, ka tuvāko gadu laikā plānoju iegūt doktora grādu un meklēt pēcdoktorantūras pētniecības iespējas tieši Japānā. Pa trim konferencēm iekrāju sešas. 2018. gada decembrī sāku visiem sešiem sūtīt e-pastus un atbildes bija dažādas:

• Ir pieteikts projekts – ja to pēc pāris mēnešiem pieņems, tad vajadzēs nolīgt arī kādu pēcdoktorantūras pētnieku un došu ziņu.
• Tu esi tieši tāds pētnieks, kāds mums šobrīd šeit noderētu. Vienīgi man nav neviena projekta ar finansējumu, lai Tevi nolīgtu.
• Diemžēl Tev nav neviena ACL / NAACL / EMNLP / NIPS vai tamlīdzīgas konferences raksta, kurā Tu būtu galvenais autors. Ja tādu sagādā, uzraksti mums nākamgad.
• …un viens profesors teica, ka viņam pašam laboratorijā vakanču nav, taču varot mani ieteikt bijušajam kolēģim, kas tagad darbojas Tokijā.
• Patiesībā bija vēl viens cits, kas sākumā atbildēja vien pēc mēneša, pēc tam it kā parunājām Skype, bet viņa projektu organizēja lielāks pētniecības institūts un man ieteica pieteikties vakancei caur to. Šo iespēju galu galā neizvēlējos, jo biju pārāk slinks, lai sagatavotu visus prasītos dokumentus un ieteikuma vēstules, brīdī, kad jau biju sarunājis doties uz Tokijas Universitāti.

 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Matīss Rikters (@m4t1ss) on Jun 26, 2019 at 11:14pm PDT

Tokijas Universitāte

Šobrīd esmu Tokijas Universitātes darbinieks profesora Tsuruokas laboratorijā. Pārsvarā strādāju pie projekta, kurā paredzēts radīt uzlabotas mašīntulkošanas sistēmas uzņēmējdarbības sarunu tulkošanai starp japāņu un angļu valodām. Ir plāns pievērst uzmanību vietniekvārdu tulkošanai un mēģināt izmantot iepriekšējā vai pat vairāku iepriekšējo teikumu kontekstu kā papildinformāciju, tulkojot aktuālo teikumu.

Iepriekš es to nezināju, bet izrādās, ka Tokijas Universitāte ir prestižākā visā valstī (https://www.youtube.com/watch?v=H2aoArs3WoU).

Galvenā universitātes teritorija ir diezgan liela. Tajā ir pat parks ar dīķi, no kura vidus nemaz nevar redzēt lielās mājas apkārtnē un nojaust, ka atrodies praktiski Tokijas centrā. Te ir arī milzīga sporta zāle ar futbola, basketbola un citiem laukumiem, baseinu, svaru zāli, vairākām klinšu kāpšanas sienām un citiem brīnumiem.

View this post on Instagram

A post shared by Matīss Rikters (@m4t1ss) on Jun 4, 2019 at 7:25am PDT

Saimnieciskas lietas

Ievākšanās

Ielidojot Japānā ar uzturēšanās vīzu, tiek izsniegta rezidenta karte, kas turpmāk kalpos kā galvenais vietējais dokuments, pat svarīgāks par pasi.

Diezgan noderīga lieta ir savs zīmodziņš (hanko), kas būs jālieto visos dokumentos paraksta vietā. To var izgatavot pāris stundu laikā par nelielu samaksu un tas parasti satur vārdu un/vai uzvārdu japāņu rakstu zīmēs.

Pēc pastāvīgas dzīvesvietas atrašanas Japānā, tuvāko divu nedēļu laikā jāierodas jaunajai dzīvesvietai tuvākajā pagasta namā un jāpiereģistrē jaunā adrese. Adrese tiek pat uzdrukāta uz rezidenta kartes aizmugures. Ja adresi sanāk mainīt, uz rezidenta kartes ir vēl kādas piecas rindiņas jaunām adresēm.

Vēl viena ļoti noderīga un svarīga detaļa dzīves uzsākšanai Japānā ir vietējais bankas konts. Banku ir daudz, bet vairākām ir savdabīgi noteikumi konta atvēršanai. Piemēram, Mitsubishi bankai ir noteikums, ka Tev obligāti jābūt bijušam Japānā vismaz 6 mēnešus pirms konta atvēršanas. Dažām citām bija noteikumu čupiņa japāņu valodā un priekšnosacījums, ka Tu proti tos izlasīt un saprast, lai veiksmīgi atvērtu kontu. Vēl dažām obligāta prasība bija iepriekš minētais zīmodziņš, bet vismaz to var veikli sagādāt. Cik man vietējie un ārzemju studenti skaidroja, tikai Japānas Pasta banka ļauj atvērt kontu bez pārāk lielas piepūles. Tad nu to arī es izvēlējos.

Pēc konta atvēršanas tiek izsniegta bankas grāmatiņa, kuru var ievietot bankomātā, atšķirot tuvāko tukšo lappusi, un veikt darījumus, piemēram, naudas iemaksu/izmaksu, rēķinu apmaksu, utt. Pēc nedēļas pa pastu atsūta arī bankomāta karti, ar kuru var darīt tās pašas darbības, bet ne maksāt veikalos vai internetā! Par laimi, atradās arī iespēja pieteikties debetkartei, kas gan ir nedaudz savāda, bet vismaz strādā un pat ar bezkontakta iespēju. Savāda tai ziņā, ka uz tās nav kartes īpašnieka vārda un tai ir iespēja vai nu lādēt iekšā naudu vai savienot ar kontu automātiskai lietošanai.

Ikdiena un iepirkšanās

Tokija ir paliela un bieži vien nebūs gribēšana visur kur vajag aiziet ar kājām vai pat aizbraukt ar velosipēdu. Labi, ka ir daudz metro un vilcienu līniju, kā arī autobusi īsākiem gabaliem. Biļetes var pirkt katram braucienam atsevišķi, bet tikai ar skaidru naudu. Var arī iegādāties kādu no braucienu kartēm, kurā salādēt skaidro naudu lietošanai sabiedriskajā transportā, dažādos tirdzniecības automātos un pat veikalos un dažādās ēstuvēs. Tokijā šo karšu veidi ir divi – Pasmo un Suica. Viss internets bļaustās, ka nav svarīgi, kuru izvēlies, jo abas funkcionē pilnīgi vienādi. Tāpēc es pirmo nopirku Suica un pēc dažām dienām sapratu, ka tomēr ir viena liela atšķirība. Redz, mēneša biļetes metro līnijām (Toei) var ielādēt tikai Pasmo kartē. Iespējams, ka vilcienu līnijām (JR) tas ir otrādi, bet tās man nav bijušas nepieciešamas. Tad nu nācās atgriezt Suica un iegādāties Pasmo. Ar šīm kartēm arī katrs atsevišķais brauciens ir par piecām jenām lētāks nekā pērkot papīra biļetes.

Visas iepriekšējās reizes Japānā es kā tūrists pārsvarā iegādājos suvenīrus, šokolādītes, citus saldumus, varbūt kādu interesantu alkoholu, bet parasti ne ikdienas pārtikas preces. Arī izplatītajos 100-jenu veikalos pa reizei iegriezos, bet neko jēdzīgu parasti nepirku. Tagad it īpaši pirmajā mēnesī 100-jenu veikali bija ārkārtīgi noderīgi un pārtiku arī sāku gribēt iegādāties lētāk nekā tuvajā veikalā pāri ielai. Interesanti, ka dārgāko un lētāko pārtikas veikalu cenas var atšķirties pat par 2-3 reizēm.

No pārtikas veikaliem lētākie un noderīgākie ir Gyomu Super un OK Supermarket. Populārākais 100-jenu veikalu tīkls ir Daiso, taču gana daudz ir arī Lawson 100 un Can Do. Mazāk lēts, bet bieži noderīgs ir Don Quijote – tur var nopirkt pilnīgi visu (it īpaši lielajos). Vēl viņiem ir sava IKEA alternatīva – Nitori. Paši IKEA veikali ap Tokiju ir veseli četri, bet tie atrodas visos četros Tokijas stūros. Man no mājām tuvākais ir 20km un ar sabiedrisko transportu līdz tam ir jābrauc vairāk par 1h.

Velosipedēšana

Japāņi it kā ir diezgan kārtīgi un pieklājīgi, taču velo joslas gājēji neievēro. Bieži vien, ja ietve būs vizuāli sadalīta gājēju un velosipēdistu daļās, varēs redzēt gājējus velo daļā un velobraucējus gājēju daļā.
Autobraucēji mēdz atstāt auto uz velo joslām – tām, kas ceļa braucamajā daļā. Pārsvarā Tokijā ielu malās nedrīkst novietot auto stāvēšanai un braucamās daļas malās ir iezīmētas velo joslas. Taču ļoti bieži velo joslā būs vismaz viena automašīna ar ieslēgtām avārijas gaismām.

Velo ir ieteicams reģistrēt. Jaunus pērkot, to izdara veikalā uz vietas, bet ar lietotiem ir interesantāk. Es lietotu velo nopirku no dāmas par 3000¥ (~24€) un viņa man stāstīja, ka nav to pārreģistrējusi sev, kad pati pirkusi lietotu, un tas nemaz neesot nepieciešams. Vēlāk izrādījās, ka poliči var nodomāt, ka velo ir zagts, ja tas nav Tev piereģistrēts + nevari nosaukt patieso īpašnieku. Par laimi velo veikalos ir iespējams pārreģistrēt, zinot iepriekšējā īpašnieka vārdu, adresi un tel. numuru. To arī beigās izdarīju un, cerams, turpmāk viss būs labi.

Plusi un mīnusi īsumā

Kas patīk

• Darbs universitātē.
• Te kopumā ir siltāks. Pat, ja līst, sanāk vien nedaudz saslapināties, bet ne nosalt.
• Diezgan labs sabiedriskais transports.
• Ēstuvēs bieži vien ir skārienekrāns, no kura jāpasūta ēdiens, jāsaņem taloniņš, jāapsēžas un jāgaida. Un vispār te ir daudz iespēju garšīgi paēst, pie tam, ne obligāti ļoti dārgi.
• Samērā īsa vilciena brauciena attālumā ir dažādas dabas takas, kalni, ūdenskritumi, ezeri, jūra utt.
  • Tas pats arī ~2h velo brauciena attālumā
• Algas ir ievērojami lielākas un cenas veikalos nav nemaz tik ļoti augstākas. Atsevišķas lietas ir pat lētākas.
• Tiek uzskatīts, ka te dzīvot ir diezgan droši.
• Vairāk iespēju iegādāties interesantas un noderīgas elektronikas lietas, gan gatavus produktus, gan sastāvdaļas visādiem personīgiem projektiņiem.
• Vismaz ziemā agrākais saulriets ir tikai 16:27 un lec saule ne vēlāk par 6:51
• Te ir sporta dzērieni (tie ar elektrolītiem utt.) 2l pudelēs, kas mēdz maksāt pat tik vien kā 0.80€
• Ir daudz veikalu, kas strādā visu diennakti – ērti! Pat alkoholu var nopirkt visu diennakti.

Kas nepatīk

• Tikko bija vasaras saulgrieži un Saule riet 19:00
• Jūra un dažas pludmales ir samērā tuvu, taču tajās nedrīkst peldēt. Tuvākā, kur drīkst, ir aptuveni stundas vilciena brauciena attālumā no pilsētas.
• Līdzīgi tālu ir arī jādodas, lai tiktu ārpus pilsētas vairāk kalnos un dabā. Ar vilcienu ap 50min vai velo aptuveni divas stundas.
• Veikalos cenas norādītas bez nodokļa. Tas nozīmē, ka pie kases būs jāmaksā redzamā cena * 1.08. Vienīgi ēstuvēs nodoklis parasti ir iekļauts.
• Grūti veikalos atrast auzas un griķus, tumšas šokolādes ar mazāku vai pavisam nekādu cukura saturu. Neiespējami atrast rupjmaizi (bet ir nedaudz līdzīgas… atradu pat vienu veikalu, kur pārdod rupjmaizi no Latvijas! ap 4.9€ par 350g puskukulīti) un biezpienu (biezpienu atradu! vienīgi padārgs – ap 2.7€). Toties nūdeles no griķu miltiem šeit pieejamas.
• Veikalos dod daudz maisiņus un preces parasti ir pamatīgi iepakotas. Ļoti svarīga frāze, kuru ātri iemācījos – 袋 は いりません (fukuro wa irimasen – maisiņu nevajag). Piemēram, košļenes mēdz būt kartona kastītē ar plēvi pāri tai un katra košļene kartona kastītē savā folijā ietīta.
• Vasarā te ir nedaudz par siltu – nākas pirms gulētiešanas labi padarbināt gaisa kondicionieri, jo pat naktīs nereti ir 24-28 grādi
• Uz pārtikas produktu iepakojumiem reti ir uzturvērtību norādes 100 gramiem produkta. Parasti ir vai nu 1 gabalam / porcijai (piemēram, cepumam) vai visam iepakojumam, lai arī cik tas nesvērtu.
• Baseinos ir muļķīgi noteikumi – nelaiž ar pulksteni un dažos reizi stundā mainās ātro / vidējo / lēno joslu sadalījums.

Der zināt

Nezināju, kur visā rakstā šo labāk iespiest – ievietoju beigās. Sen zināms, ka Japānā bez vismaz neliela apjoma skaidras naudas (9-17€ dienā) labāk nerādīties. Ja ceļo šurp, kur būtu izdevīgāk samainīt? Cik izdevīgi ir maksāt ar Latvijas / Eiropas bankas karti? Pirms ierados maija pēdējā dienā, samainīju 400€ Tavex bodē Spice Home, kur tobrīd bija izdevīgākais kurss. Šie gan prasīja 1€ par naudas maiņas pakalpojumu, bet tāpat dara arī Money Express un citi maiņas punkti. Taču vienmēr būtu jāpārbauda konkrētās dienas aktuālie kursi, jo, piemēram, šo rakstot, izskatās, ka Money Express ir nedaudz izdevīgāks. Jebkurā gadījumā noteikti nevajag naudu mainīt Rīgas lidostā. Tokijas lidostā kurss bija diezgan OK un vispār maksāšana ar karti (ja vien to pieņem) ir diezgan izdevīga. Vislabākais kurss man atradās Šibujā. Nedaudz aizdomīgi, ka maiņas punkts bija šaurā vietiņā, kur jābrauc ar liftu līdz 4. stāvam, taču divas reizes mainīju € pret ¥ un viss bija kārtībā. Lūk tabuliņa ar kursiem 2019. gada maija beigās / jūnija sākumā

Tavex	119.27
Money Express	119.18
1€ par pakalpojumu
Rīgas lidosta	99.79
Helsinku lidosta	104.02
Tokijas lidosta	118.08
Tokijas centrs	119.84
Maksāšana ar karti	118.57

Birkas: Āzija, datorlingvistika, Japāna, mašīntulkošana, Tokija